Par pirtīm

Par pirtīm

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau senatnē ir pastāvējušas speciālas konstrukcijas, kuras nešauboties var uzskatīt par mūsdienu pirts pirmsākumu. Pirmatnējie cilvēki par siltuma avotu izmantoja karstos (termiskos) pazemes ūdeņus vai sakarsētus akmeņus. Skitu ciltīm pirtis bija pārvietojamas telts veidā. Senajā Krievzemē būvēja koka pirtis. Indijā ir atklātas seno pilsētu drupas, kur vannas bija gandrīz katrā namā. Arheologi Krētas salas valdnieka mītni attiecina uz otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Šajā mītnē pirts vajadzībām bija aprīkotas vairākas telpas. Ejot uz pirti, iepriekš ir jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kādus mērķus gribat pirtī sasniegt - vai jūs gribat vienkārši relaksēties, dziedināt kādu konkrētu kaiti, nodzīt lieko svaru, utt. Atkarībā no mērķa, tiek veidota pati pirts procedūra un piemeklētas slotas ar atbilstošu bioķīmisko un enerģētisko iedarbību.

 

Zāļu Pirts

Pirts - tās ir zāles pret visām slimībām! Tā uzlabo apmaiņas procesus organismā, attīrot ādu un dodot tai  iespēju aktīvi izvadīt kaitīgās vielas.

Pirts jau no seniem laikiem ārstē saaukstēšanos un radikulītu. Karstā gaisa iedarbība un masāža ar pirts  slotu uzlabo asinsriti organisma locītavās un uzlabo visu funkcionālo procesu apmaiņu organismā.

Pirts uz mugurkaulu iedarbojas divējādi: no vienas puses, notiek muguras muskuļu atbrīvošanās, bet no otras puses - no organisma aktīvi tiek izvadītas šlakas, tajā skaitā arī liekais sāls. Bez tam pirts karstums attaisa un attīra visas ķermeņa poras, aizvāc netīrumus un ādas atmirušās šūnas. Bērza un ozola ārstnieciskās īpašības ir sen zināmas: tie aktivizē imūno sistēmu hronisku saslimšanu gadījumos,normalizē arteriālo spiedienu, izārstē poliartrītu, palīdz pie veģetatīvo asinsvadu distonijas. Ozola un bērza pirts slotas plaši tiek izmantotas radikulīta ārstēšanai un pie saaukstēšanās. Pirts slotai no eikalipta piemīt sāpju remdēšanas īpašības; ozola pirts slota labvēlīgi iedarbojas uz ādu, padarot to elastīgu un stingru. Pirts slotu no nātrēm ir labi izmantot ārstējot radikulītu. Zarus pirts slotrām sagatavo no maija beigām līdz jūnija vidum, kamēr lapas vēl nav palikušas stingras. Tās žāvē pakārtas vēsā un labi vēdinātā vietā.

Uz pirts lāviņas izsvīst un attīrās ķermenis, aukstā ūdenī rūdās miesa un gars, nostiprinās veselība. Ūdens, siltums, tvaiks, temperatūras svārstības, dažādu augu pirtsslotas uzlabo imunitāti, tīra ādu un sakārto prātu, mazina fiziskās sāpes un veicina enerģiju. Pirts bez slotas un bez aukstās baļļas tikai tāda pasildīšanās vien ir. Slotu izvēli labāk atstāt pirtnieka ziņā – viņš, atkarībā no cilvēka rakstura un uzbūves, per ar bērza, ozola vai kadiķa slotām. Zāļu pirts rituāla noslēgumā – ierīvēšanās ar pirts medu.

 

Slapjā pirts

Ūdens procedūras, apliešanos un pēršanos, sitot ar slotiņu pa miesu, plaši izmantoja Senās Krievzemes slāvu ciltis. No senajām hronikām ir zināms, ka Krievzemē pirts bija jau daudz senāk pirms slāvu kristietības. Kāds vēsturnieks pieļauj, ka pirti Krievzemē ieveda arābi vai spartieši. Citi vēsturnieki – arheologi pieļauj, ka krievu pirts ir pašu slāvu izgudrojums. To apliecina seno slāvu mazgāšanās rituāls, kas nav līdzīgs nevienam citam. Citi pētījumi pierāda pilnīgi pretējo – pirmā pirts ir veikusi ceļu uz ziemeļiem no slāvu ciltīm austrumos.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka klejotāju ciltīm bija telts formas pirtis. Tur tika iegūts tvaiks, metot uz akmeņiem kaņepju sēklas. Hērodots norāda uz to, ka klejotājcilšu ļaudis pēc miruša cilvēka apglabāšanas attīrija sevi tvaika pirtī. Bizantijas vēsturnieks Kesārijas Prokopijs V gs. raksta, ka pirts pavadīja senos slāvus visu dzīvi: šeit viņi mazgājās dzimstot, pirms precībām un… pēc nāves.

“Nav viņiem mazgātuves, bet tie izveido koka celtnes no baļķiem, škirbas aizbāžot ar zaļganām sūnām, kuras sajauktas ar sveķiem. Vienā mājas stūrī ierīko pavardu no akmeņeim, bet pašā augšā, griestos atver logu dūmu izplūšanai. Mājā vienmēr atrodas trauks ūdenim, kuru uzlej sakarsētajam pavardam, un tad paceļas karsts tvaiks. Un katram rokās ir buntes ar sausiem zariem, ar kurām tie vicina ap ķermeni, veidojot gaisa kustību. Un tad atveras uz viņu miesas poras, un no viņiem tek sviedru jūra, bet viņu sejās smaids un prieks.” Tā par senajiem slāviem rakstījis kāds arābu zinātnieks un ceļotājs.

 

Sausā pirts

Par pirts izcelsmes vietu dažkārt uzskata Somiju. Tā tomēr nav patiesība. 19. gs. otrajā pusē pirts tradīcijas bija izplatītas visām tautām ap Baltijas jūru un tālu līdz Urālu kalniem.

Somu tautai ir leģenda, kā radusies sauna. Divus brāļus,kuri bija devušies medībās pārsteidza sniega vētra. Ilgi maldījušies, pārsaluši, tie nejauši uzdūrušies pamestam mednieku namiņam. Tad viņi pavardā sakurinājuši uguni un mēģinājuši sasildīties, bet bija tik ļoti nosaluši, ka visu laiku drebinājušies. Namiņa sienas un jumts bija no vecuma kļuvuši cauri. Namiņā pa šķirbām krita sniegs. Caur jumta caurumiem sniegs nokritis arī uz pavarda karstajiem akmeņiem. Telpā uzreiz izplatījies karstums, kas paglāba brāļus no nosalšanas. Atgriežoties mājās, brāļi izstāstīja savu piedzīvojumu un nolēma uzcelt atsevišķu namiņu, kur turpmāk varētu sasildīties ar karstā tvaika palīdzību.

Tradicionālā pirts - koka celtne, kur apmeklētājs sēž uz lāvas un uzlej karstajiem krāsns akmeņiem ūdeni, kā arī pēršanās procedūrām izmanto koku zaru slotiņas.

Somu vārds “sauna” ir pazīstams visā pasaulē, turklāt paši somi uzskata, ka šo vārdu ne vienmēr lieto ar pareizo nozīmi.

Somu tautu var uzskatīt par īpašu tāpēc, ka tie līdz mūsu dienām saglabājuši senās pirts tradīcijas un atraduši veidu, kā tās pielāgot mūsdienīgam dzīves ritmam. Pateicoties tam, ka tika saglabātas, attīstītas un popularizētas pirts tradīcijas, sauna izplatījās pa visu pasauli ar tirdzniecības zīmi “Izgatavots Somijā”. Pēc statistikas pētījumiem mūsdienās 93,7% Somijas rīcības spējīgiem iedzīvotājiem ir personīgās saunas.

 

Romiešu pirts

Pirts celtniecība ilga vairākus gadus. Pēc vēsturnieku liecībām vienas pirts celtniecībai veltīja ap 3.-4. gadus, un tās vēl nebija pašas greznākās pirtis. Imperatora Diokletiāna pirts celtniecība ilga ap sešiem gadiem, un darbā tika nodarbināti vairāk kā 40 000 cilvēku.

Seno romiešu termas bija kā veselas pilsētas, kur atradās praktiski viss, ko varēja ievajadzēties cienījamam pilsētniekam. Bez pirts telpām – baseiniem ar karstu un aukstu ūdeni, tepidārijiem (svīšanas telpa) ar sausu un mitru gaisu, masāžas telpām - pirts kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāles, stadioni, laukumi sporta sacensībām, maltītes zāles, bibliotēkas. Tiecoties pēc miesas tīrības, romieši neaizmirsa par dvēseli, tādā veidā sasniedzot miesas un dvēseles harmoniju. Šādā kompleksā varēja pavadīt veselas dienas. Vidusmēra pirtī vienlaicīgi varēja uzturēties ap 2500 cilvēku.

Rodas viedoklis, ka romieši visas savas dienas pavadīja termā, jo šeit pat senatori varēja apspriest svarīgus jautājumus, baudot vēsos un komfortablos baseinus. Ar laiku termas pulcēja sabiedriskās un politiskās dzīves pārstāvjus, apvienojot higiēnas procedūras ar citām nodarbēm. Sabiedriskajai dzīvei pārvietojoties uz termām, šo celtņu tuvumā sāka attīstīties un uzplaukt prostitūcija. Pēc vēsturnieku domām daudzas slavenas Romas heteras guva savu popularitāti pie termām, jo tieši tur pulcējās pilsētas slavenības, kuri cienīgi spēja novērtēt sievietes skaistumu un pievilcību.

Šādu plašu pirts sistēmu apkalpoja tajā laikā pati attīstītākā ūdens piegādes sistēma. Tā sastāvēja no 9. ūdensvadiem, pa kuriem ūdens tika piegādāts termām un dzīvojamām mājām. Katru dienu tika piegādāts ap 750 000 litru ūdens, un katrs romietis dienā izlietoja ap 1000 litriem. Tajā laikā neviena tauta netērēja tik daudz ūdens.

Kā romiešu pirtis ieguva nosaukumu termas? Grīdu apsildīšanai termās tika izmantoti zemes dzīļu termiskie ūdeņi. Pa eju labirintiem ūdeņi nonāca pirtī un to apsildīja. Grīdas tika sasildītas līdz 60-70 ° C , un staigāt basām kājām pa šo grīdu nebija iespējams, tāpēc apmeklētājiem tika izsniegtas speciālas koka sandales.

Pēc klienta vēlēšanas varēja apmeklēt arī svīšanas telpas ar sausu vai mitru gaisu, kurās bija paredzēts pavadīt 15 minūtes. Pēc tam devās uz mazgāšanās telpu, kur bija izvietoti milzīgi vara trauki, pildīti ar dažādas temperatūras ūdeni. Nomazgājuši netīrumus un sviedrus, apmeklētāji devās uz telpu, kur baudīja dažādas ķermeņa kopšanas procedūras. Saprotams, ka bagātie romieši šīs procedūras paši neveica. Priekš tā bija vesels štats dažādu specialitāšu kalpotāju. Bija mazgātāji, kuri ar speciālām sukām (no ziloņkaula vai no cēlkoka) attīrīja apmeklētāju ķermeņus. Bija speciālisti, kuri telpās uzturēja vajadzīgo temperatūru un piegādāja ūdeni. Bija masāžisti un speciālisti roku un kāju nagu kopšanai. Vēlāk štatā parādījas arī mediķi.

Romas mediķi uzskatīja, ka ūdens un tvaiks spēj darīt brīnumus. Slavenais ārsts Asklepiads izstrādāja medicīnisku doktorīnu, saskaņā ar kuru slimos jāārstē “pareizi, ātri un patīkami”. Īpaša ārstnieciska iedarbība bija minerāliem un sāļiem bagātajiem termiskajiem ūdeņiem.

Arī mūsdienās ārstēšanā plaši izmanto zemes dzīļu termiskos ūdeņus. Daudz šādu kūrortu ir izveidoti seno termu vietās. Piemēram, Bulgārijas kūrorts “Zelta smiltis”, kura apkārtnē ir saglabājušās seno termu drupas. Publiskās pirtis Sofijā arī celtas seno termu vietās. Tendence mūsdienu pirtis un kūrotus celt seno piršu vietās ir ne tikai Bulgārijā, bet visā Eiropā. Romieši veda aktīvu iekarošanas politiku un iekaroja daudzas jaunas teritorijas, un tur veidoja savas kolonijas. Protams, arī karagājienos viņi neatteicās no savām ieražām un visur cēla termus. Tāpēc visā Svētās Romas impērijas teritorijā bija saceltas pirtis, un iekarotās tautas pierada pie tīrības. Varētu teikt, ka nežēlīgie iekarotāji – romiešu leģionāri šajā jautājumā uzstājās, kā savdabīgi apgaismotāji, pildot civilizējošu misiju un palīdzot pirts kultam izplatīties pa visu Eiropu.

Pirtī ne tikai mazgājās, bet arī veda pārrunas, zīmēja, lasīja dzeju, dziedāja un rīkoja dzīres. Pirts tuvumā bija masāžas telpas, laukumi fiziskiem vingrojumiem un sporta sacensībām, bibliotēkas. Bagātie romieši pirti apmeklēja divas reizes dienā. Kā privātās, tā arī publiskās pirtis – termas atšķirās ar īpašu greznību – marmora baseiniem, sudraba un zelta roku mazgājamiem traukiem. Pirmā gadsimta beigās pirms mūsu ēras Romā bija uzceltas 150 publiskās pirtis. Telpas apsildīja, kā mūsdienu krievu pirtīs un somu saunās. Telpas stūrī tika novietota krāsns, uz bronzas režģa – akmeņi virs gailējošām oglēm. Bija telpas ar sausu un mitru gaisu.

Senajā Romā pirtis vērtēja, kā līdzekli pret daudzām slimībām. Izcilo romiešu dziednieku Asklepīdu (128. - 56. g. p.m.ē.) par viņa pieķeršanos pirts ūdens ārstēšanas procedūrām, iesauca par “mazgātāju”. Viņš uzskatīja, ka, lai izārstētu slimo, nepieciešama ķermeņa tīrība, mērena vingrošana, svīšana pirtī, masāža, diēta un pastaigas svaigā gaisā. Viens no galvenajiem viņa mērķiem bija iekarot slimnieka uzmanību, atjaunot veselīgus uzskatus un optimistisku attieksmi pret dzīvi. Tieši pirts to deva pār pārēm.

Senās romiešu pirtis – termas sastāvēja no vairākiem nodalījumiem: telpa priekš ģērbšanās un atpūtas pēc pirts, telpas ar baseinu pirmajai apmazgāšanai, telpas, kurās mazgājās ar siltu un aukstu ūdeni, telpas sausai un mitrai pērtuvei. Apsildīšanai izmantoja krāsnis, ko kurināja ar naftu!!!

Konstantinopolē romiešu pirtis tika izmainītas un nosauktas par turku pirtīm. Grīda šajās pirtīs tika sildīta ar karstu gaisu un tad aplieta ar karstu ūdeni, kā rezultātā veidojās tvaiks. Austrumu valstu karstā klimata apstākļos, regulāri apmeklējot pirtis, varēja izvairīties no daudzām slimībām.

Romas – īru pirtis, kas ir 19.gs. radies romiešu pirts atvasinājums, ir izplatītas daudzās pasaules valstīs. Tās ir gaisa pirtis ar mērenu tempetūru (50-60° C). Karstais gaiss plūst zem grīdas un sienām pa speciālām ejām. Pirts apmeklējums notiek šādā secībā: sagatavošanās telpā, telpā pirmajai sasilšanai, pērtuvē – kurā caur caurumoto grīdu nonāk karstais gaiss. Tāpēc, pārejot no vienas telpas otrā, notiek intensīva svīšana. No romiešu pirts tā atšķiras ar speciālajām ejām iekšējā gaisa izplūšanai, kas padara pirts atmosfēru veselīgāku.


Refine Search